Tagad par laulāto pāri Djačenko, kuri raksta kopā. Recenzenti parasti uzsver, ka Djačenko raksta “sociālo fantastiku”, tas ir, tādu, kur ir daudz visādu pārdomu un cilvēku, bet maz ekšena, tehnoīdu vai maģisku fetišu. Man šķiet, ka, ja reiz raksti izklaidējošas grāmatas, visam jābūt ar mēru - “filozofijai” un mantiņām lieliem bērniem blasteru un ugunslodžu veidā.
Protams, visādu jūtu un attiecību apraksti Djačenko padodas kruti (vismaz teksta veidā – nu nezinu, kas sanāktu, ja reālajā pasaulē rīkotos kā viņu grāmatu varoņi). Tāpēc viņi to arī masveidīgi ekspluatē – katrs dara to, kas viņam padodas vislabāk. Galvenais – pārāk neaizrauties ar vienu un to pašu, citādi sanāks bezgalīga košļene. Djačenko pagaidām kaut kā pamanās no šīm briesmām izvairīties – lai arī fantastiskās idejas viņu grāmatās nav supervērienīgas un parasti to nav nemaz tik daudz, tās pasniegtas eleganti un neizskatās svešādas attiecībā pret sociālo komponenti.
Droši vien būtu labi sakrustot Gromova prasmi reālistiski aprakstīt detaļas ar Djačenko prasmi viegli iepīt vēstījuma audumā fantastiku un cilvēku jūtas. Tikai, lūk, ir tāds viedoklis, ka tas nav iespējams, par ko jau rakstīju iepriekšējā ierakstā par Gromovu.
Starp citu, Djačenko arī tāpat ir spēcīgi. Pēc viņiem es mainīju savu viedokli par to, ka krievu fantastika ir sūds. Skat, drīz arī krievu seriālus sākšu skatīties. Šausmas.
Starp citu, ja velk kaut kādas apzināti aplamas paralēles ar rietumu fantastiku, tad Gromovs drīzāk ir līdzīgs Vernoram Vindžam – tas arī mīl fiziku. Bet Djačenko – Denam Simonsam: šis mīl mistiku, kas spraucas cauri cilvēku rīcībai, un vispār mazāk tehnoloģisku detaļu paskaidrojumu.
Djačenko droši vien šī paša iemesla dēļ dod priekšroku rakstīt fentezi, lai tehniskās detaļas viņiem netraucētu koncentrēties uz tik ļoti iecienītajām refleksijām un emocijām.
Tagad atsauksmes par grāmatām.
Sērija “Klejotāji” (Vārtzinis u.t.t.).
Līdzīgi kā anime – tur arī galvenais ir raksturu mijiedarbība un rakņāšanās sevī, nevis aši savērpts sižets. No vienas puses, tas ļauj ļoti labi un reālistiski atklāt varoņu motīvus un viņu raksturus, kas ir interesanti. No otras – darbība attīstās lēni, un atkal sanāk, ka nekas īpašs nenotiek. Varbūt tāpēc, ka autori dod lasītājam nepamatotus mājienus, ka būs kaut kas baigi vērienīgs, bet uz to varoņi iet cauri sadzīves rutīnai līdz pašām grāmatas beigām. Nu vai arī es to tā uztvēru, rietumu rakstnieku vēriena mīlestības audzināts.
Armaged-māja
Vells viņu zina. Pārāk jau nu pārlej no tukša caurā, turklāt arī galvenie nostādījumi ir neticami. Tad jau labāk Gromova pedantisms, lai gan arī viņš pats grāmatā “Tūkstoš un viena diena” aizgāja pa vājas saiknes ar realitāti taciņu.
Sirdsapziņas ieleja
Interesanti, lai gan man nepatīk fantastika par mūsdienām (reālistiskā). Ja reiz fantazēt, tad dodiet mums bagātīgāku anturāžu. Bet ja par mūsu laiku un sabiedrību, tad labāk reālistiskākas grāmatas. Toties beigas iepriecināja.
Raganas gadsimts
Pārāk maz izklaižu. Jā, nožēloju grēkus, gribu barību fantāzijai, nevis prātam.
Magi var visu
Lūk, te izklaižu ir tieši laikā. Līdzīgi parastam fentezi, bet labāk. Tiem, kam patīk kaut kas vienkāršāks, atpūtai.
Skruts
Kaut kas līdzīgs šausmenei. Ciešami, taču bez vajadzības gari, bet domas tās pašas.
Usne
Skice, kā parasti, ir meistarīga, tikai, lūk, bezgalīgā stila ekspluatēšana, kā pareizi pamanīja Aldebaranā, visu maitā
Henriks
Skumjš stāsts "ne par ko". Talants, var pat teikt, "vārdu maģija", noteikti ir klātesoši. Bet pēc kādām piecām Djačenko grāmatām mīklas, noslēpuma, nepateiktā dūmaka, ko viņi cenšas radīt, izklīst virs tukšuma, un kļūst vienkārši neinteresanti.
Par laimi, es lasīju grāmatu pirms pārējām, un tāpēc man bija interesanti.
Sērija “Varāns”
Te nu rakstnieki atvērās kā nākas. Fentezi, bet neklasisks. Diezgan veiksmīgi sasaistītas ciešanas, šaubas un sižets, tas ir, nav tā, par ko es sūdzējos iepriekš. Sērijas otrā grāmata – “Vara karalis”, ir vēl labāka par pirmo, kas negadās nemaz tik bieži. Daudz lieliskas anturāžas un svaigu ideju, kā Djačenko parasti pietrūkst.
Pandēms
Paši Djačenko to uzskata par savu labāko grāmatu. Neskatoties uz stipri pievilkto reālismu dažās vietās, te viņi vismaz beidzot kļuvuši drosmīgāki, un ķērušies klāt kaut kam globālam, varētu pat teikt – dzeniskam. Grāmatai ir terapeitiska iedarbība: tā palīdz samierināties ar pasaules nepilnību. Efekta nostiprināšanai var palasīt rakstnieces Loisas Makmasteras Bužoldas ciklu par Mailzu – tas, kā zināms, palīdz samierināties ar savu paša nepilnību.
Īsi secinājumi. Lasīt var un vajag, vismaz sēriju “Varāns” un grāmatu “Pandēms” – pārāk jau nu labas. “Pandēms” tā vispār mani ļoti spēcīgi ietekmēja, vismaz man tā šķiet. Grāmatai tas ir retums. Es pat iekš ŽŽ nomainīju žurnāla virsrakstu pirms kāda laika, ja nu kāds nepamanīja.